1918. gada 18. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī (Národní divadlo) tika pasludināta neatkarīga (nezávislý) Latvijas valsts. Šī diena Latvijā ir svētku diena – nestrādā valsts iestādes (úřady) un lielākā daļa (většina) privāto uzņēmumu, notiek dažādi pasākumi (akce) visas dienas garumā. Vienlaikus vēstures liecības (svědectví) norāda, ka proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija iespējama (možné), pateicoties (díky) labvēlīgai (příznivý) starptautiskajai situācijai Pirmā pasaules kara izskaņā (závěr), uz kuras fona latviešu nacionālie spēki vienojās (dohodnout) valsts dibināšanai. Kā tas sākās? Sabrūkot (zhroutit se) karā novājinātajām (oslabený) impērijām, ģeopolitiskie, militārie un sabiedriskie apstākļi (podmínky) savas valsts dibināšanai (založení) pavērās virknei (řada) to pakļautībā (podřízený) dzīvojošo tautu. Krievijas un Vācijas tvēriena (sevření) atslābšana (ochabnutí) radīja šādu izdevību (příležitost) arī latviešiem, lietuviešiem un igauņiem Baltijā. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā boļševistiskā Krievija parakstīja līgumu, ar kuru faktiski pārtrauca (přerušit) dalību (účast) Pirmajā pasaules karā, atsakoties (vzdát se) arī no bijušās cariskās impērijas valdījumiem tagadējās (nynější) Latvijas teritorijā, kas nonāca vācu (Němci) rokās. Savukārt 11. novembrī iekšējā sabrukuma draudu (hrozba vnitřního kolapsu) priekšā Vācija parakstīja pamieru (příměří) ar Antantes (Trojdohoda) valstīm. Jau pirms Pasaules kara Eiropā bija izteikti (výslovně) nacionālistisks noskaņojums (nálada), kas bija arī viens no kara cēloņiem (příčina), bet tā gaitā sevi pieteica (přihlásit se) tautu pašnoteikšanās (sebeurčení) princips. Vēstures liecības norāda, ka ideja par Latvijas valsti parādījās (se objevit) 20. gadsimta sākumā, taču – kā par autonomiju Krievijas sastāvā (rámec). Vēl 1917. gada sākumā, ticot Krievijas demokrātiskas attīstības iespējai, populārs bija sauklis: «Brīva (svobodné) Latvija brīvā Krievijā!» Taču, pieaugot bažām (narůstající obavy), ka kara gaitā (průběh) nākamās Latvijas teritorija varētu tikt sadalīta starp (rozdělit mezi) Krieviju un Vāciju, latviešu politiskajā elitē arvien aktuālāka kļuva ideja par nacionālu un neatkarīgu Latvijas valsti. Pārkāpjot (překonat) savām domstarpībām (neshoda) un pasludinot, ka suverēnā vara (moc) Latvijā pieder (patří) Latvijas Tautas padomei, politiskās organizācijas to izveidoja 17. novembra vakarā - dienu pirms valsts proklamēšanas. Par tautas padomes (národní rada) priekšsēdi ievēlēja (zvolit) J.Čaksti, bet par Latvijas Pagaidu valdības (dočasná vláda) galvu – K.Ulmani. Lai dzīvo (Ať žije) demokrātiskā Latvija! Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī plkst. 16 II Pilsētas teātrī, tagadējā Nacionālajā teātrī. Pēc tam K.Ulmanis Pagaidu valdības vārdā (jménem) pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas nodibināšanu (založení). Klātesošie (přítomní) šos vārdus pagodina (uctít) ar himnu «Dievs, svētī Latviju!», kuru ar operas kori fonā nodziedāja trīs reizes. Tam sekojošā uzrunā (proslov) Pagaidu valdības vadītājs paziņoja (oznámit), ka tās neatliekams (neodkladný) uzdevums būs «Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni». Latvijā visi pilsoņi (občané) būs vienlīdzīgi (rovní) un ir aicināti piedalīties (zúčastnit se) valsts dzīvē neatkarīgi no viņu etniskās piederības (příslušnost). Latvija «būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai (útlak), ne netaisnībai (bezpráví)», jaunās valsts pamatprincipus iezīmēja (nastínit) K. Ulmanis. Līdz Satversmes sapulcei (ústavní shromáždění) visa izpildu vara (výkonná moc) atrodas Pagaidu valdības rokās. Faktiski pirmais Pagaidu valdības uzdevums bija panākt (docílit), lai jauno valsti atzīst (uznat) Vācija, kura tobrīd (tehdy) bija okupējusi gandrīz (téměř) visu Latvijas teritoriju, un pārņemt (převzít) valsts pārvaldes funkcijas savās rokās. 25. novembrī Vācijas pārstāvis (zástupce) Baltijā Augusts Vinnigs Latvijas valdībai darīja zināmu, ka vācu valdība provizoriski atzīst Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu (samostatný) varu, kamēr miera konference izšķirsies (rozhodnout se) par Latvijas nākotni (budoucnost) saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām. 18. novembris mūsdienās Latvijas Republikas proklamēšanas diena tiek atzīmēta (slavit) ar dažādiem pasākumiem, parādēm (přehlídka), uzrunām (proslov) un salūtiem (ohňostroj) dažādās pilsētās Latvijā, tostarp Rīgā, kur, ņemot vērā (vzhledem k) iedzīvotāju skaitu, arī atzīmētāju pulks (zástup) ir krietni (výrazně) lielāks nekā citās vietās Latvijā. Neatņemama (nedílný) svētku sastāvdaļa – militārā parāde. Šogad militārā parāde notiks 11. novembra krastmalā (nábřeží). Citus gadus parādi klātienē (na místě) vērojuši (pozorovat) tūkstošiem cilvēku. Parādi, kurā piedalīsies vairāk nekā 1000 karavīru (voják), zemessargu (členové domobrany), robežsargu (pohraničníci), policistu, ugunsdzēsēju un jaunsargu, komandēs (velet) Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis, bet to pieņems valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Nu jau neatņemama svētku sastāvdaļa – lāpu gājiens (pochodňový pochod) 18. novembra Lāpu gājiens ir viena no Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas svētku tradīcijām, kas aizsākās 2003. gada 18. novembrī. Vakara noslēgums (závěr) – svētku (slavnostní) salūts Arī šogad (letos) Rīgā un citās pilsētās paredzēts svētku salūts. Tas sāksies ap plkst.21. Latvijas simtgades (století) programmā plānoti vairāk nekā 1000 pasākumu – gan valsts, gan pašvaldību mērogā (měřítko), bet kā trīs lielākos programmas rīkotāji (pořadatelé) izceļ (vyzdvihnout) XXVI dziesmu un XVI deju svētkus, īpašu programmu skolēniem Latvijas skolas soma un novembra notikumus (události) kā kulmināciju. 18. novembris nonācis arī ielu nosaukumos Latvijā 18. novembra ielas atrodas piecās administratīvajās teritorijās: Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē, Laucesas pagasta Mirnijā un Naujenes pagasta Vecstropos. Interesanti, ka trīs vietās – Daugavpilī, Ludzā un Mirnijā – ielas 18. novembra vārdā nosauktas, mainot ielu nosaukumus vēstures griežos. 18. novembri neatzīmē tikai ejot gājienos (průvod), vērojot parādi, bet arī mājās.